Grauzdiņu cīņas

Lai arī grauzdiņi nav nekas vairāk par maizi, sāli un ķiplokiem, tomēr tie ir fenomenāli pieprasīti un atsaucība uz tiem ir milzīga pat apmaiņas braucienu “international evenings”. Tik pārliecinoši gardi tie sanāca, ka ārzemnieki prasīja, vai nav palikuši vēl pāri visas atlikušās dienas 🙂 Vienmēr grauzdiņu gatavošanai izmantoju veco, labo, lēto ķieģelīti, taču šī raksta mērķis bija mazliet citādāks. Nevis parādīt visiem zināmo, acīmredzamo patiesību, cik elementāri ir pagatavot grauzdiņus, bet gan cik dažādi tie sanāk, variējot ar maizēm! Kāpēc? Tāpēc, ka mājās patiesi izrādās bija maizes pārbagātība un, lai neaizietu postā, mans lielākais grauzdiņu fans lūdza man tos pagatavot.

Uzreiz varu teikt vienu – nekas nav labāks par ķieģelīti 🙂

Tātad- kas tika izmantots? 

IMG_1777

1. Hanzas klasiskā rudzumaize (rudzu milti 46%, ūdens, kviešu milti, cukursīrups, rudzu iesals utt. 226kcal/100g)

2. Latvijas maiznieks Godu Maize (rudzu milti 62%, dzeramais ūdens, rudzu iesals 2,3%, cukurs, pārtikas sāls, presētais ieraugs, ķimenes, biezinātājs, guāra sveķi utt., 232kcal/100g)

3. Dienišķā rudzu saldskābmaize (rudzu milti 68%, kviešu milti, cukurs, augu eļļa, rudzu iesals, pārtikas sāls, maizes raugs, ķimenes, 254 kcal/100g)

+eļļa +pāris daiviņas ķiploka +sāls

Vispirms jau interesanti, cik dažādi sastāvi tiek uzrādīti maizītēm. Jāpiemin vēl, ka trešā vairāk atgādināja baltmaizi pēc savas krāsas. 😀

Īsumā, tiem, kuri nekad nav gatavojuši – sakarsē eļļu uz pannas, katliņā vai fritēzē – ieliek grauzdiņus un cep līdz vairāk vai mazāk brūni, noteikti jāatrod ideālais karstums, lai nepiedeg, bet arī lai vienkārši nevārās eļļā bez apbrūnināšanās procesa. Kad grauzdiņš apcepts, ņem ķiploku un ierīvē to maizītē. Pa virsu sāls, sakratām bļodā un ņam ņam!

Man patīk arī pēc cepšanas mazliet tikt vaļā no liekajām taukvielām – var uzlikt uz salvetītes pažūt un notecināt.

IMG_1782

 

Cepšanas rezultāts ir tādā pašā secībā kā maizītes iepakojumi.

Pirmajā gadījumā grauzdiņi īsti nesanāca kā vajag, viņi tā forši nesacietēja un drīzāk atgādina ļumīgu ķiplokmaizi.

Otrajā gadījumā grauzdiņi sanāca tuvu vajadzīgajam skatam un garšai – apkārt ciets, iekšā mīksts, labi ierīvējās un lieliski garšoja. Noteikti šis variants bija vistuvākais “ķieģelīša” varianta rezultātam.

Trešajā gadījumā to maizi vispār grūti uztvert kā saldskābmaizi krāsas dēļ. Pēc garšas un konsistences līdzīga kā pirmajā variantā.

Šajā cīņā viennozīmīgi uzvarēja otrā maizīte, kurā interesanti, bet sastāvā neuzrādās kviešu milti, kas arī ir lielākā atšķirība šajā gadījumā. Taču diez vai tas bija noteicošais grauzdiņu veiksmīguma koeficienta rādītājs. :))

 

Ko es ar to gribēju pateikt?

To, ka, ja tiek cepti grauzdiņi un kaut kas nesanāk, nevajag vainot uzreiz sevi, tiešām ne katra maizīte ir ideāli piemērota grauzdiņiem un vajag atrast savu “ideālo”. 🙂

Lai arī neesmu maizes piekritēja un ēdāja, tomēr labi pagatavotiem grauzdiņiem atteikt ir visnotaļ grūti!