Putru ABC

Putru ABC

Šķiet reti kurš bērnībā nav kaut uz brīdi sajutis putru kā apgrūtinājumu. Vecmammas, kas liek izēst šķīvi tukšu. Mammas, kuras katru rītu dod auzu pārslu putru, sakot, ka tā būs laba kuņģim. Tēti, kuri saka, ka putra jāēd, lai stiprs izaugtu (bet paši visdrīzāk par putru nav sajūsmā 🙂 ). Lai ar kādiem argumentiem bērnībā esam baroti ar putrām, nevar noliegt, ka pēc būtības šīs ir grain_study_chart_2brīnišķīgs ēdiens pat, ja bērnībā kādreiz ir bijis “līdz brošai”. Iespējams viens no iemesliem, kāpēc tās bija apnikušas, bija tas, ka tās bija noziedzīgi apnicīgas. Jā, garlaicīgas putras! Bet tādām tām nebūt nevajadzētu būt. Tas būtu tāpat kā ēst sviestmaizi tikai ar sviestu. Vai ēst sushi tikai ar gurķi pildījumā. Nu kam tas der?

Patiesībā putru iespējas ir teju neizsmeļamas un, lai arī, iespējams, to teikt būs skaļi, bet esmu droša, ka putru iespējams pagatavot ikvienai gaumei. Pirmkārt, tāpēc, ka ir tik ārkārtīgi daudz graudaugu (un ne tikai), otrkārt, tāpēc, ka tos ir iespējams papildināt ar milzum daudz papildproduktiem, kas dod pilnīgi jaunu garšu.

Uzskatu, ka putras ir draudzīgas kā sievietēm, tā vīriešiem, kā jauniem, tā gados vecākiem, kā tieviem, tā dūšīgiem – viss atkarīgs no pagatavošanas veida, daudzuma un pievienotajiem produktiem. Tad nu par visu pēc kārtas.
kalorijas
Auzu pārslu putra

Ak, klasika, vai ne? Pirmkārt, auzu pārslu tume (nejaukt ar putru) ir patiešām palīdzējusi ne vienam vien kuņģim “norimt”. Neuzdošos par ārstu un jebkurā gadījumā kuņģa problēmu gadījumos ir jādodas pie gastroenterologa, tomēr arī viņš noteikti nozīmēs regulāras ēdienreizes un ļoti iespējams arī auzu tumi. Vismaz tā bija arī mana bērnībā, kad bija piemeklējis “gastrīts parastais”.

Starp citu, ar tumēm agrāk baroja arī bēbīšus, ja ir bija problēmas ar piena ražošanu un naudas līdzekļiem. Runā, ka bērni auguši tik pat labi kā citi, bet pati neesmu pārbaudījusi. 🙂 Tiesa, ja baro zīdaini, nav ieteicams pievienot govs pienu. To dot kaut pagaršot iesaka ne ātrāk par gada vecumu, bet kopumā bērns nebūs zaudētājs, ja tas tiks izslēgts no ēdienkartes pavisam. Pie tam, piens ir ļoti biežs alergēns (tajā skaitā arī man tas tāds bija).

Katra saimniece, šķiet, tumi gatavo pa savam. Piemēram, viena no tumes receptēm: Uz 1 litru ūdens, ņem 4 ēd.k. nemaltu auzu pārslu, vāra 15 minūtes, izkāš caur sietiņu (un, ja grib/vajag,tad pievieno pienu). Citi, savukārt, samaļ auzu pārslas un vāra tās ūdenī,viegli maisot.

Ja no tumes ir vēlme arī paēst UN iemānīt to cilvēkam, kuram putras negaršo (man vismaz izdevās), tad iesaku darīt tā, kā es to daru – samaļu 50g auzu kafijas dzirnaviņās, uzleju 1,5 glāzi ūdens un, uzliekot uz nelielas uguns, maisu. Klāt pievienoju augu pienu, medu vai dateļu sīrupu, karoti kokosriekstu eļļas, kanēli un 1 vai 2 gatavus banānus. Kopā visu sablenderēju un dodu dzert ārā. Aiziet rūkdams. Būtībā šādā veidā tume ir ne tikai tume, bet arī foršs brokastu smūtijs, tikai šajā gadījumā – ar vārītām auzu pārslām, ne svaigām.

Auzu pārslas ir ne tikai barojošas un sāta sajūtu dodošas, bet arī patiešām veselīgas. Protams, priekšroku jādod pilngraudu pārslām, lai uzņemtu arī vērtīgās šķiedrvielas un paildzinātu sāta sajūtu. Tās satur kāliju (sirdsdarbībai un normālai šūnu darbībai), magniju (veicina vielmaiņu un B grupas vitamīnu uzsūkšanos), fosforu (enerģijai un līdzsvaram organismā), dzelzi, jodu, hromu, fluoru, mangānu, A vitamīnu, E vitamīnu, B vitamīnu, folskābi un citus labumus.

Auzu putras vārīšana: Pastāv uzskats,  ka pirms vārīšanas ieteicams auzas nomazgāt t.i. ieliet ūdeni, paskalināt un duļķi noliet nost. To, vai tas tiešam ir nepieciešams, gribētu dzirdēt no kāda profesionāļa. Tāpat pēc pieredzes un pēc Jamie Oliver ieteikuma varu teikt droši, ka auzu pārslas labāk briest, vārot ūdenī kā pienā. Tā daru arī es. Pēc vārīšanas visbiežāk pieleju mazliet piena papildus garšai. Vārīšanas ilgums ir atkarībā no gaumes – kamēr ātri vārāmās putras ir gatavas ļoti ātri pēc apliešanas ar karstu ūdeni, pilngraudu putra prasa mazliet ilgāku laiku. Taču patiesi – laika atšķirība ir pavisam neliela un nav tik liela, lai tāpēc iegādātos mazāk vērtīgu produktu! Ja putrai tiek likts klāt kāds saldinātājs, tad, lai garšu pastiprinātu, ieteicams pielikt pavisam mikroskopisku devu sāli. Patiešām – garša uzreiz ir citādāka (nevis sāļa 🙂 ).IMG_20150425_135507IMG_20160204_125143

Saistībā ar “ūdens putrām” un “piena putrām” prātā nāk brīdis, kad teicu draugam, ka nevārīšu pienā. Viņš, protams, sarauca degunu un teica: “Tiešām?” Tad nu izvārīju putru ūdenī un pēc tam pielēju mazliet piena (parasti lietoju augu pienu). Protams, viņš nemaz nevarēja pateikt, ka nav vārīts pienā, bet, ka tas tikai pieliets ir mazliet klāt. Šādā veidā būs gan zemāka kaloritāte, gan sanāks lētāk!

 

Starp citu, lai arī mūsu platuma grādos auzu pārslas ir ierasts redzēt un ēst saldā veidā, mans Argentīnas paziņa pastāstīja, ka ļoti populāri pie viņiem esot ēst auzu pārslas sāļā veidā. Gluži kā mēs ēdam rīsus, piemēram. Lai arī viņiem tas nav TOP ēdiens, tomēr, kad teicu, ka mēs auzas ēdam saldās putrās, viņš paskatījās uz mani it ka es būtu stipri īpatnēja. 🙂

Sāļajā variantā parasti apcep uz pannas sēnes, papriku, sīpolus, tomātu (pievienojot, piemēram, sojas mērci). Tad apcepto masu pievieno buljonā izvārītām auzu pārslām. Ak, jā, papildus uzkaisa zaļumus!

Prosas putra

Es patiesi nezinu, kāpēc, bet ilgu laiku prosa man šķita galīgi garām. Tas, šķiet, ir no tās pašas stereotipu sērijas, ka brokoļi ir fuj un vispār veselīgs ēdiens viss ir negaršīgs. Acīmredzot kaut kādai stereotipiskai zombēšanai mēs visi esam pakļauti. Prosa ir lieliska! Tā ir ne tikai patiešam ļoti veselīga un pilna ar uzturvielām, bet ir draudzīga arī tiem, kuri nepanes glutēna klātbūtni ēdienā.

Prosu izmanto ne tikai putrās, bet arī lai veidotu “bezglutēna biskvītu”. Pati ar to neesmu aizrāvusies, taču eksperimenta labad droši vien vajadzētu. 🙂IMG_20150807_133950IMG_20150814_080235

Arī prosas putrai receptes ir tik, cik saimnieču, taču iespējams darīt šādi: Prosu pirms vārīšanās noskalo ūdenī tik ilgi, līdz tas vairs nepaliek balts. Ja ir vairāk laika vai arī, ja zini, ka putru ēdīsi brokastīs, var prosu iemērkt uz nakti, lai viss liekas paliek ūdenī. Mazgāšana prosai noņem sīvumu un rūgtumu. Vārīties liek aukstā ūdenī ik pa laikam apmaisot. Vāra tik ilgi līdz graudiņi ir atvērušies vai kā nu pašam gribas. Beigās, ja ir vēlme, var pieliet pienu un sagaidīt pirmos burbuļus. Vēl prosu pirms cepšanas mēdz apcept mazliet eļļā vai sviestā – tas uzlabojot garšu. Prosu var pagatavot, piemēram, kopā ar ķirbi – vienā katliņā vāra/tvaicē ķirbi līdz var saspiest ar dakšķiņu biezenī, otra katliņā vāra prosu. Pēc tam jauc kopā un pielej mazliet piena, sāls un cukura. Var likt klāt arī, piemēram, rozīnes vai citus žāvētus augļus.

Prosa, tāpat kā auzas, protams, ēdama kā sāļā, tā saldā variantā.

 

Griķu putra

Griķi, kā redzams tabulā, ir ļoti vērtīgs graudaugs, pie tam tā pagatavošanas iespējas ne tuvu neaprobežojas ar maltās gaļas miltu mērci. Patiesībā man saistībā ar šiem brūnajiem gardumiem ir atzīšanās – mani sauc Annija un es esmu atkarīga no griķiem.IMG_20150901_184100

Griķi, kā jau aprakstīts iepriekšējā rakstā , ir patiesi vērtīgi, veselīgi un pieejami dažādās formās – zaļie griķi, grauzdētie (mums pierastie) un griķu pārslas. Zaļajiem griķiem patiesībā garša patiešām atšķiras un, lai arī tā nav peļama, tomēr ir salīdzinoši neierasta. Griķus iespējams gan mērcēt (astāt aplietus uz nakti), gan vārīt. Lai arī zinu, ka ir, kas zaļos griķus tikai mērcē, tomēr man prasās tos tomēr vārīt.

Gatavojot griķus, attiecība ir aptuveni 1:2,5, tātad 1 glāze griķu un 2,5 glāzes ūdens. Pati visbiežāk sagaidu līdz ūdens sāks vārīties, vāru ~5-7 minūtes un pēc tam atstāju griķus zem vāciņa uzbriest līdz galam. Pēc tam, protams, var pievienot visu, ko sirds kāro.

Sastāvdaļas, kas noderēs, pagatavojot rīsu putru – griķi, ūdens, piens, sāls, cukurs, banāni, kanēlis, kakao, karobs, kokosriekstu piens/sviests/eļļa, sviests, rozīnes vai citi žāvētie augļi.

 

Rīsu putra

Rīsi ir ne mazāk lielisks produkts kā citi graudaugi un kā nu ne – ja tā nebūtu, vai aziāti turētos pie tik labas veselības? 🙂 Nesen iepazinos ar šrilankiešiem, kuri stāstīja, ka viņu uzturā rīsi aizņem vismaz 60%, kamēr uz kartupeļiem pat īsti nepaskatās. Rīsus tāpat kā prosu (patiesībā es skaloju pilnīgi visus graudaugus) ieteicams skalot, lai tie būtu irdeni t.i., lai noskalotu no tiem nost cieti. Rīsus skalo tik ilgi līdz ūdens vairs neiekrāsojas balts, bet gan ir caurspīdīgs. Tiesa, man parasti pietiek ar 3 skalošanas reizēm, lai rīsi kopā neliptu. Ja gribas saglabāt lipšanas īpašības, tad, protams, to nevajag darīt.

Par ūdens un rīsu attiecību vārot domas dalās, kamēr vienas saimnieces saka 1: 1 (1 glāze rīsi, 1 glāzes ūdens), citas saka 1:3. Es šķiet tiecos piekrist zelta vidusceļam. Tas noteikti ir atkarīgs arī no tā, vai turat vāku pa virsu (tad vajadzēs mazāk ūdens) vai vārat rīsus bez vāka. Kā arī no tā, uz cik lielas uguns rīsi tiek vārīti. Savukārt Džeimijs Olivers (Jamie Oliver) rīsus gatavo attiecībā 1:2, taču ūdeni rīsiem pievieno, kad tas jau ir vārīšanās temperatūrā.

Tāpat rīsus nav ieteicams maisīt vārīšanās laikā, jo tādā gadījumā “izsitas” tajos papildus ciete un tie atkal var kļūt salipuši. Ideālā gadījumā rīsu un ūdens attiecība ir tāda, ka ūdenim pilnībā izgarojot, tie ir mīksti (vai al dente) un tajos veidojas tādi kā krāterīši jeb bedrītes (nākamreiz vārot noteikti sapratīsit, par ko ir runa). Rīsus, protams, var vārīt arī pienā, taču es visbiežāk pienu vai citas piedevas pievienoju tikai uz beigām. Īpaši garšīgi, manuprāt, sanāk, pievienojot kokosriekstu pienu. Papildus putrai ieteicams pievienot mazliet saldinātāja un pavisam niecīgu kripatu sāls. Es patiešām nezinu, kāpēc, bet ar kriksīti sāls putras vienmēr ir gardākas! Pati personīgi esmu vāja arī pret pievienotu sviestiņu vai kokoseļļu. Papildus lieliski klāt derēs arī kanēlis, kardamons un mandeļu šķēlītes.

Tātad sastāvdaļas, kas noderēs, pagatavojot rīsu putru – Rīsi, ūdens, piens (augu vai govs, jāņem vērā, ka ar treknāku pienu būs gardāk), sviests, kokosriekstu eļļa, kanēlis, kardamons, vaniļa, cukurs, sāls, mandeļu skaidiņas, rozīnes, žāvētas aprikoes/plūmes, ievārījums, kakao, karobs u.c.

Kukurūzas putra

Kukurūzas putra ir feina alternatīva tad, ja visas iepriekš minētās ir apnikušas. Tāpat kā citas -arī šī lieliska ir gan sāļa, gan salda. Kukurūzas putraimus var izmantot arī kā “biskvītu” kūkām t.i. uzvāra putru, ieliek formā (tādā formā, kādu vēlas kūku) un atstāj piebriest un sacietēt. Lai putra sanāktu kā putra, to vāra attiecībā atpuveni 1:4 t.i. 1 daļa kukurūzas un 4 daļas ūdens vai piens.

Jāpiemin, ka no visiem putraimiem kukurūza satur visaugstāko enerģijas daudzumu, jo kukurūza ir bagāta ar cieti un taukiem (3 līdz 6 %). Uzturvielu ziņā vērtība kukurūzas putraimiem ir relatīvi maza, taču tā ar vien ir samērā laba alternatīva, kad šķiet, ka “viss jau ir apnicis”. Šo putru var gatavot līdzīgi kā mannu, jo tai lieliski derēs klāt ķirbītis vai sviesta saulītes – garšos patiešām labi. 🙂

Tāpat kā citas putras, arī kukurūzas putra lieliski garšos ar pieniem (gan dzīvnieku, gan augu), gan ar riekstiem, žāvētiem augļiem, samīcītu banānu utt.

Kvinojas putra

Uzreiz jāatzīmē – kvinoja nav grauds, tā ir sēkla, tāpēc ir būtiskas atšķirības tās vērtībā! Kvinoja ir riktīgs superaugs un, lai jūs nemulsinātu tās neparastais nosaukums vai “tropiskums”, pastāstīšu, ka to audzēt VAR arī Latvijā. Tam piemērs ir produkts, ko atradu Pārtikas Grozā zem zīmola Gusts Apinis.  Jā, patiesi – kvinoja ir audzēta tepat Vidzemē! Ja jāpiemin kvinojas negatīvie aspekti, tad vienīgais, kas ir, ir cena. Jāatzīmē, ka latviešu ražojums ne garšas, ne cenas ziņā būtiski neatšķiras no citiem produktiem.

Kvinoja lieliski derēs kā sāļos ēdienos, tā saldos. Tā ir brīnišķīga alternatīva arī tiem, kuri nedrīkst lietot pārtikā glutēnu.

Lai pagatavotu kvinoju, tā jāvāra attiecībā 1:2 – 1:4 atkarībā no tā, iekš kāda šķidruma un cik intensīvi vārat. Ja ar vāku uz mazas uguns, tad, protams, mazāk un otrādi. Kvinoju pirms vārīšanas var arī apgrauzdēt uz sausas pannas, tas neapšaubāmi piešķirs atkal jaunas garšas nianses. Ja ir vēlme, pirms gatavošanas var kvinoju pa nakti izmērcēt ūdenī, tas samazinās gatavošanas laiku.

Lai pagatavotu kvinoju, iesaku vispirms izvārīt to ūdenī un pēc tam tikai pievienot kādu no pieniem, tāpēc rekomendēju darīt sekojoši: Ņem aptuveni 2 glāzes ūdens un 1 glāzi kvinojas. Sākumā liec uz ātras uguns, lai sāk vārīties. Kad sāk vārīties, ļauj masai uz mazas uguntiņas burbuļot ~15 minūtes. Pēc tam pievieno kokosriekstu vai citu sevis izvēlētu pienu, vaniļu, kanēli un, ja vēlies, kādu sīrupu, cukuru vai medu. Lieliski garšos arī ar saspaidītu banānu vai, ja, piemēram, vārīsi kopā putru ar ābola gabaliņiem.