10 pirmie solīši, kļūstot par mammu

10 pirmie solīši, kļūstot par mammu

Daudzi jau zina, daži būs pamanījuši pēc ierakstiem, bet citiem iespējams jaunums, ka jau pāris mēnešus esmu mammas kārtā tikusi. Nav jau tā, ka māmiņu blogu pietrūktu. Nebūt ne. Bet patiesībā gribas piefiksēt pašai priekš sevis ar domu, ka varbūt kāda atpazīs arī sevi manis rakstītajā. Patiesībā, recepšu blogs tieši tā arī sākās – kā vēlme nepazaudēt savu eksperimentu receptes. Bet šoreiz – ne par to.

Nākotnē noteikti “pavērsies čakra” arī bēbīšēdienu gatavošanā, taču ievadā sākotnēji par to, kas mainījies, man kļūstot par mammu pirmajos mēnešos.

Mazais susurs samērā ilgi nāca pie manis (jā, vairāki gadiņi) un šis gaidīšanas laiks noteikti lika man kļūt par citu cilvēku. Par to citu reizi. Lai nu kā, līdz ar bērna piedzimšanu piedzimst vēl pavisam jauna šķautne abos vecākos. Tiesa, tā dzīvē sanācis, ka manā gadījumā varu runāt tikai par sevi. Lai nu kā, paldies, paldies, paldies par to, ka ir tā, kā ir!

Šeit pāris atklāsmes, secinājumi, kas ir atnākuši līdz ar bērna piedzimšanu. Varbūt arī Tev kas pazīstams šeit ir?

  1. Pasaule ir skaļa! Motociklisti, sirēnas, skaļi graboši smagās mašīnas un citi brīnumi liek man aiz vien vairāk saprast tos vecākus, kuri grib līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē pārvākties uz klusāku vietiņu. Protams, svaigais gaiss ir lielākā vērtība, bet noteikti arī jau iepriekš minētie trokšņi liek justies harmoniskāk, cerot, ka mazais nogulēs savas 2-4 stundas ratos, nevis pamodīsies raudošs un nobijies no skaņas.
  2. Laiks lido un katra diena ir vērtība. Nekad tik ļoti neesmu izbaudījusi katru dienu kā tagad un nekad laiks nav lidojis TIK ātri kā tagad. Tas mazais cilvēks mainās pa sekundēm un esmu ļoti pateicīga, ka Latvijā reti labā lieta ir iespēja pabūt ar mazo cilvēku tik ilgi. Sagaidīt viņa pirmo apzinātu smaidu, skaļos smieklus, pirmo reizi, kad apveļas, kad spēj satvert mantiņu utt un tā joprojām. Šķiet tik daudzas fantastiskas PIRMĀS reizes.
  3. Latvijas vide nav domāta māmiņām ar maziem bērniem. Pē! Pirmkārt, jau tualetes. Jebkura mamma, gaidot savu mazo ir iztēlojusies garas pastaigas ar kafijas krūzi rokās. BET… ir patiesībā TIK maz vietu, kur pēc tās kafijas krūzes ar to bērnu likties! Paldies Statoilam par esamību un par feinām tualetēm. Es kaut kā nevaru iedomāties atstāt bērnu aiz tualetes durvīm… labāk noiet “liekus” pāris kilometrus, nekā šādu scenāriju. Un vispār, ņemot vērā, ka mammas un bērni nav “modes lieta”, bet gan pastāvoša sabiedrības daļa visos laikos un vienmēr, man nav saprotama vājā stratēģiskā domāšana dažādos lielajos veikalos. Nu piemēram – uz Kurzemes prospekta ir 3 lieli veikali – Rimi, Prisma (ak, nu jau jāsaka, ka BIJA Prisma) un lielā Maxima. NEVIENĀ no šiem veikaliem nav piemērota tualete mammai ar ratiem. Domāju, ka neesmu vienīgā, kas labprātāk izvēlētos to veikalu, kurā var ne tikai iepirkties, bet arī “pie viena” ieiet tualetē. Vairāku gadu griezumā esmu droša, ka šī dārgā (smaidu) investīcija veikalam atmaksātos.  To pašu, protams, varu teikt par kafejnīcām. Otrkārt, protams, uzbrauktuves/nobrauktuves un bedres. Domāju ar to viss skaidrs. Stulbi.
  4. Par sīkumiem nav jāsatraucas. Tas jau tā kā būtu zināms, ka tā ir un ka veselība ir vissvarīgākā. Un tomēr, tik ļoti to nekad līdz šim nebiju praktiski izjutusi. Nenolikts eksāmens? Sasists ekrāna stikliņš? Nolauzts papēdis vai sasists mīļais šķīvis? Vienalga. Tie ir nieki.
  5. Katrā mammā mīt fotogrāfs. Mhm, iepriekš domāju – nu ko var turēt tās tūkstoš vienādās bildes telefonā. Tagad izdzēstas tiek tikai miglainās, jo, redz, ir kāda maza, maza niansīte, ja salīdzina bildi 3245 un 3246 🙂 Jā, šobrīd man vaļā stāv links, lai pasūtītu jaunu micro SD karti.
  6. Lai normāli funkcionētu, patiesībā nevajag nemaz tik daudz miega! Ballītes agrā jaunībā? Tās var iet ieskrieties. Tik negulētas naktis bez zināšanas, “kad beidzot varēsi izgulēties” ir galīgs sīkums, salīdzinot ar jaunības ballītēm (nu nē, nē, neesmu jau nemaz tik veca). Var jau būt, ka tie vienkārši ir endorfīni jeb laimes hormoni, kas dzen uz priekšu un padara šo relatīvi minimālā miega laiku tik feinu un pat ļoti paciešamu.
  7. Nepieķerties tik ļoti saviem izkaltajiem plāniem un ilūzijām. Ar bērnu grūti kaut ko tā par visiem 100 saplānot, ir jārēķinās, ka plāni var pārcelties vai atcelties. Pilns pampers tieši pirms iziešanas ārā? Tas tikai mazs nieks. 🙂 Tiesa, mani plāni apgriezās kājām gaisā vēl tad, kad biju mazuļa gaidībās un nevarētu teikt, ka grūtniecība bija tāda, kādu to vienmēr emocionālā ziņā biju iztēlojusies. Tieši otrādi – nevienai nenovēlu ko tādu piedzīvot un izdzīvot, un tomēr ceru, ka mīlēta un cienīta jutīšos arī es, ja Dieviņš būs lēmis kādreiz vēl kādam bērniņam pie manis nākt. Tam gan vairāk saistība ir nevis ar pašu lielo brīnumiņu, bet ar “otru pusi”, kura uzticēja mazuli man audzināt vienai pašai, neapzinoties, cik daudz fantastisku momentu, dienu un gadu ar mazo tiek pazaudēti. Lai nu kā – ir jārēķinās, ka dzīvē var notikt viss un jebkas un uzticēties tā pa īstam var tikai sev un saviem spēkiem. Arī mazuļa audzināšanā!
  8. Cik ļoti var priecāties par otru un otra panākumiem. Jā, to nesavtīgo, bez-skaudības un absolūti tīro prieku, šķiet, tā pa īstam var izjust ar bērna ienākšanu pasaulē. Pat par dāvanām, kas domātas mazulim, priecājos kā par savām. Pirmā reize, kad mazais apveļas vai apzināti paņem priekšmetu, nemaz nerunājot par apsēšanos, rāpošanu un iešanu. Visi šie mazie-lielie sasniegumi priecē vairāk nekā biju iztēlojusies.
  9. Cik varens ir ķermenis un daba. Kā kļūt no mikroskopiskām divām šūnām par smaidīgu bēbīšvalodiņā pļāpājošu bērniņu gada laikā – tas joprojām priekš manis ir liels brīnums. Pie tam brīnums, kas 9 mēnešus veikts manā ķermenī. Un ar to vēl viss nebeidzas – mazais brīnums spēj augt, attīstīties un pildīt visas savas funkcijas, barojoties no mātes piena vien. Absolūta fantastika! Tāpat, protams, pie ķermeņa spējām var pieskaitīt spēšanu būt nomodā pēc negulētas nakts, darīt visu ar vienu roku, būt modrai, iet garās pastaigās katru dienu un galu galā nest mazo susuru tad,kad viņš kategoriski vēlas atteikties braukt tālāk ratos. 🙂
  10. Iespēja vēlreiz atgriezties bērnībā. Jā, tagad uz pilnu klapi tiek izdomātas jaunas, neeksistējošas dziesmiņas. Daudz. Čupām. Katru reizi jauna. 🙂 Tiek rāpots uz vēdera. Tiek vārīta “putriņa” plaukstā. Daudz, daudz mazu, mīļu sīkumu, kas atgādina par laiku, kad es biju maza. Lai vai kā bērnībā ir gājis, tās ir skaistas atmiņas. Tās ir ielikusi pamatus mums būt tādiem, kādi esam šodien.

Patiesībā, varētu turpināt vēl un vēl. Šis sākumam. Mani pirmie desmit soļi šajos pirmajos mēnešos.