Ceļš pie sevis

Ceļš uz veselīgām attiecībām ar sevi

Ceļš uz veselīgām attiecībām ar sevi ir tas, kas manā skatījumā ir patiesa iespēja savienoties ar prieku un mieru, kas nav atkarīgs no tā, vai ēdiens ir pārāk sāļš, no tā, vai priekšnieks nav uzbļāvis un vai šodien līst āra lietus vai spīd saule. Manā pieredzē veselīgu attiecību veidošana ar sevi ir priekšnoteikums jebkurām veselīgām attiecībām turpmāk, taču tas nav un nevar būt ātri. Ja lielāko daļu mūža to vien darām kā ejam prom no sevis, tad skaidrs, ka ceļš ir gana garš.

Šoreiz sajutu iedvesmu padalīties ar savām sajūtām par veselīgām attiecībām ar sevi uztura kontekstā un savu pieredzi un ceļu šajā visā. To var iedalīt divos posmos un abos ir bijušas ārkārtīgi vērtīgas atziņas, kuras iespējams noderēs arī kādam no jums. Ēdiens ir mūsu iespēja barot un lolot ķermeni ar tām nepieciešamajām vielām, taču tas, kā un ko mēs ēdam, kā arī kādas sekas tas atstāj ļoti daudz var pastāstīt par mūsu iekšējo pasauli. Manuprāt, modernās jeb tradicionālās medicīnas problēma ir tā, ka nereti ķermenis netiek skatīts kā kopums t.i. kā vienots veselums, kur ir būtiski apskatīt ne tikai bojāto orgānu, bet prāta un ķermeņa procesus kopumā. Pieminot prātu, nereti var just skepsi – tas taču nav nekas sataustāms. Jā, smadzenes ir sataustāmas, bet ne jau pats prāts, mūsu domas un emocijas, ko tas rada. Taču vai ir uz pasaules kaut viens, kurš nav pieredzējis, ka no stresa rodas vēdergraizes? 🙂 Ja prāts pāris minūšu vai stundu laikā var izdarīt šo, tad kāpēc lai tas nebūtu saistīts arī ar citiem ķermeņa procesiem?

Problēmas ar ēdienu kā iespēja ieraudzīt sevi

Jāsaka, ka manas attiecības ar ēdienu kopš bērnības bija nevienkāršas – pirmajās klasītēs man sākās mežonīga alerģijas, kas izpaudās kā nātrene pa visu ķermeni. Karsti, niezoši pleķi pāris minūtes vai stundas pēc tam, kad bija apēsts aizliegtais auglis. Es nedrīkstēju lietot piena produktus, kviešus, neko sarkano, nekādus citrusa augļus, medu, šokolādi un vēl lērumu produktu, kuru nepanesība tika noteikta laboratoriski. Tajā laikā aplausi jo īpaši manai vecmāmiņai, kura vienmēr rūpīgi centās pārdomāt, kā mani barot, lai es gūtu visu ķermenim nepieciešamo. Tas bija laiks, kad vēl nebija pilni plaukti alternatīvo pienu – bija tieši viens Alpro un tam laikam, protams, neadekvāti dārgs.

Alerģijas apkarošanai lietoju pretīgas un mazāk pretīgas zāles, tiku vesta pie dakteriem, tika pārlieta manis pašas plazma asinīs un likās, ka nebeidzamais riņķa dancis patiešām nekad nebeigsies. Tagad alerģija no produktiem priekš manis ir vēsture, taču mans skatījums uz to, kas ar mani tobrīd notika, ir pilnībā mainījies. Es joprojām reizēm uz ķermeņa dabonu nātrenes izsitumus… bet kā tas iespējams, ja alerģija no produktiem nav?

Izejot cauri diez gan smagam periodam dzīvē, es sāku meklēt atbildes iekšpusē un nonācu pie redzējuma, ka arī mana alerģija bija manas iekšējās pasaules atspoguļojums. Tās bija milzīgas dusmas vai pat naids, ko bērnībā izjutu un, pazūdot “kairinātājam”, pazuda arī alerģija. Tomēr šī nātrene ir tikai simptoms, tā ir iekšējā procesa izpausme un dusmu enerģijai krājoties tā atkal var nākt uz augšu. Tā bija iespēja ieraudzīt manu pretestību, kas kā enerģētisks veidojums krājās un vairojās manā ķermenī. Alerģijas viens no psihosomatiskajiem skaidrojumiem pēc Luīzes Heijas ir “Kuru cilvēku jūs neciešat? Savu spēku noliegums.”  Lai rastu ieskatu slimību psihosomatiskajos cēloņos, es varu ieteikt izmantot 3 resursus, kur informācija pēc būtības ir savstarpēji līdzīga, tomēr katram var šķist labāks viens vai cits resurss:

  • Luīzes Heijas grāmatu “Tu vari izdziedināt savu ķermeni”, kas ir tabulveida grāmata ar konkrētiem simptomiem un to emocionālajiem cēloņiem. Elektroniskā versija (nepilnā formātā) pieejama šeit. 
  • Rīdigera Dalkes “Slimība kā simbols” , kas ir psihosomatika un integrālās medicīnas rokasgrāmata, kā arī
  • Valērijs Siņeļņikovs “Izproti savu slimību”

Ieraugot konkrētus skaidrojumus var nākt apjukums un neizpratne, ko ar to tālāk darīt. Tāpat jāpiemin, ka šie ir tikai pavedieni un katram emocionālajam cēlonim ir nianses. Jāsaka, kā ir – vienam iet cauri apziņas procesam ir grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Taču, ja būs patiesa vēlme izprast, palīdzīga roka vienmēr atradīsies. Kad ir gatavība, parādās arī iespēja.

Uzturs kā apsēstība

…un tad ap gadiem 22 nāca kaloriju skaitīšana, lapu ēšana un slēpšanās aiz “es taču ēdu veselīgi” saukļiem. Apakšā šim daudz iekšēji procesi, taču divi no tiem ir “es sev nepatīku un gribu sevi mainīt” un otrs saucas bailes. Apsēsta uzturvielu skaitīšana, lai tikai neapēstu kādu lieku tauku gabaliņu, iešana uz sporta zāli, lai “nopelnītu pusdienas”” un vienlaikus sevis vērošana spogulī ar tik pat lielu nepatiku kā pirms tam. Es ļoti labi saprotu to brīdi, kad prātam priekšā uzkrīt plīvurs un mēs savu spoguļattēlu redzam tikai caur saviem naida pilnajiem filtriem. Tas nebūt nav patiesais redzējums, tas nebūt nav tas, kā mūs redz Visums, kurš mūs rādījis savā būtībā pilnīgus. Neapzinoties šo filtru, mēs nespējam ne iedomāties, ne caur sirdi izlaist domu, ka katra mūsu šūna ir dievišķas enerģijas pilna. Tāpat saprotu, ka to darīju baiļu vadīta – lai būtu vesela, lai tikai vienmēr būtu gana daudz vitamīnu un stipra imunitāte, cenšoties nokontrolēt dzīvi. Kā jums šķiet, par kādu patiesu veselīgumu varam runāt, ja savas izvēles katru dienu izdarām balstoties uz bailēm? Taču nav vieta vainai – viss šis ceļš bija nepieciešams.

Tas bija laiks, kad neēdu nekādus pusfabrikātus un gatavoju maksimāli veselīgi. Patiešām – skatoties no tā viedokļa, kas atradās uz šķīvja, uzturs bija patiesi izcils. Un tomēr apjoma un kaloriju ziņā ne pietiekams jaunai, ļoti aktīvai sievietei. Es patiešām šajā laikā biju ļoti slaida – 47kg (tagad ir par 8kg vairāk, kas uz 164cm ir pietiekami daudz) un nereti mērīju un priecājos par tievākiem augšstilbiem. Tomēr pēc matiem, kas šķēlās kā izkaltuši salmi, kā arī auga ļoti lēnām, sapratu,ka tomēr kaut kas nav īsti riktīgi un ar savu “veselīguma” apsēstību esmu iebraukusi grāvī. Treknākais signāls no ķermeņa bija, kad pilnībā nojuka reproduktīvais cikls – tas sāka svārstīties līdz beidza būt pavisam. No psihosomatikas skatoties, amenoreja ir “Nevēlēšanās būt sievietei. Naids pašai pret sevi.”. Vai nešķiet brīnumaina sakritība? Tajā laikā es to nesapratu, bet ķermeni vienkārši ar mani sarunājās, viņš gribēja, lai ieraugu, kādas emocijas manī dzīvo un kā patiesībā par sevi jūtos. 

Šajā periodā izmēģināju būt arī par vegāni un veģetārieti. Es joprojām atbalstu abus šos virzienus – patiešām ticu, ka ar augu uzturu var nodrošināt savu ķermeni un arī šobrīd joprojām pārsvarā uzturā lietoju augu valsts produktus. Tomēr tas, kas mūs attālina vienu no otra, ir radikālisms, kad ar asinīm uz lūpām ir jāaizstāv viens vai otrs redzējums. Es ticu,ka cilvēks ir ārkārtīgi kompleksa un īpaša būtne, kur katru nevar pēc vienas mērauklas mērīt un vienā rāmī likt – katra iekšējie bioloģiskie procesi ir unikāli un kas vienam derēs, otram nederēs nemaz. Mēs varam vien dalīties pieredzē un caur to dot kādam citam iespēju atrast savu ceļu.

Manā skatījumā vienīgā atslēga ir mācīties ieklausīties savā ķermenī un vērot to – vērot sajūtas ēdot vienu ēdienu vai citu, vērot, kā ķermenis reaģē un mēģināt saprast kāpēc, vērot savus nolūkus, kāpēc kaut ko ēdam vai darām ar savu ķermeni. Jā, uzturs ir būtisks un konkrētām uzturvielām ir zināma pozitīva vai negatīva ietekme, taču tas maģiski neatrisinās mūsu problēmas, tāpat kā tas alerģiju gadījumā nav vainīgs pie mūsu iekšējām problēmām, kas manisfestējas fiziskajā plānā. Ceļš pie mīlošām attiecībām ar sevi, manuprāt, ir bezgalīgs un es joprojām tikai mācos ieklausīties un saprast. Tāpat lūkoju, lai ķermenis vienmēr kvalitatīvi paēdis un pilnīgi noteikti neaizliedzu sev arī našķošanos. Galu galā – normāla sviestmaizīte sākas tikai tad, ja neredz maizi apakšā. 🙂

Būt godīgam pret sevi, nebaidīties paskatīties iekšā, kā arī mīlēt sevi ar visām negatīvajām emocijām un sajūtām, pavisam paaaaamazām saprotot, ko tas viss man māca, ir mans ceļš pie kura Visums ļāva man nonākt pēc gadiem ilgiem meklējumiem riņķī un apkārt. Veidot mīlošas attiecības ar sev ir tas, ko mācos un tas, ko varu novēlēt arī jums. <3

 

Ja vēlies ar mani sazināties vai sekot līdzi manam ceļam pieseko manam Instagram kontam.

Dalīties un sekot: